Akadēmiķis Ivars Kalviņš - Latvijas un pasaules zinātnes lepnums. Cilvēks, kurš visās krīzēs ir saglabājis Latvijas Organiskās sintēzes institūtu, unikālu zāļu radītājs, inteliģents, romantiķis un mazliet arī kristietis mistiķis. Tomēr pasaules slavu viņam atnesa skandāls - tenisiste Marija Šarapova lietoja preparātu, kuru viņš izgudroja un kurš 2016. gadā tika ielikts dopingu sarakstā. Tenisisti diskvalificēja. Akadēmiķis pamodās slavens.

Pirmais princips
Mācies. Tev var atņemt visu, bet tas, kas ir galvā, paliks

Esmu dzimis Rīgā, Rūpniecības ielā, kur mani vecāki īrēja istabu pēc tam, kad vecmāmiņu un vectētiņu izsūtīja. Mamma ir beigusi klasisko ģimnāziju. Viņa zināja sešas valodas, strādāja bibliotēkā. Tēvs pēc Komercskolas iestājās Augstākajā grāmatvedības skolā Maskavā, bija galvenais grāmatvedis lielos uzņēmumos. Vecāki teica: «Redzi, mums atņēma visu. Arī tev var visu atņemt. Bet tas, kas ir galvā, paliks. Mācies!» Un es mācījos.
Pārsteidzoši - kad es jau nobriedušā vecumā precējos otro reizi, mēs ar sievu noīrējām dzīvokli Rūpniecības ielā. Es stāvēju pie loga un negaidot sapratu, ka redzu savu bērnības pagalmu. Jā, to pašu. Tas gandrīz nebija mainījies. Un es brīnījos, kādu dīvainu loku apmetis mans liktenis...
Kad paaugos, vecāki pārcēlās uz Ogri. Mamma, tāpat kā tētis, daudz strādāja, un piecu gadu vecumā mani aizsūtīja uz skolu kopā ar vecāko brāli, jo nebija neviena, kurš varētu palikt ar mani mājās. Es kopā ar brāli gāju uz visām nodarbībām. Ilgu laiku grāmatas lasīju, apgrieztas otrādi, - no malas skatījos, kā brāli māca, un burtus atcerējos ar kājām gaisā.
Skolu pabeidzu sešpadsmit gadu vecumā. Visi piecnieki, bet fizikā četrinieks, jo es ar kaķeni sašāvu stiklus verandai tajā mājā, kur dzīvoja fizikas skolotāja. Nezināju, ka tā ir viņas māja. Ko darīt tālāk, nezināju. Mani vilka arī mūzika, es spēlēju klarneti un saksofonu, gāju mūzikas skolā. Par laimi, ātri sapratu, ka esmu slinks un ka man nav ideālas muzikālās dzirdes.
Tajos gados Hruščovs uzsāka visas valsts ķimizāciju. Ķīmija bija modē, un es iesniedzu dokumentus Politehniskajā institūtā, lai mācītos par inženieri ķīmiķi. Man teica: «Puika, ej pavaļojies divus gadus, tev ir tikai
16 gadu, tev pie mums nav ko darīt, mums ir ķīmija, mēģenes, reakcijas - tas ir nopietni!» Paņēmu savus papīrus un devos uz universitāti, kur tikko bija atvērta Ķīmijas fakultāte, kas sagatavoja ķīmiķus-teorētiķus, pētniekus. Domāju, ka mācīties par inženieri būtu labāk, bet gan jau noderēs arī teorija. Universitātē mani pieņēma, neraugoties uz vecumu. Un docents Valdis Oškāja aplipināja mani ar interesi par zinātni.

Otrais princips
Dari to, ko mīli

Nav lielākas laimes kā iespēja radīt - ja tev radusies ideja, tā izaugusi un kļuvusi par produktu, kurš kādam ir vajadzīgs. Jaunrade man sagādā vienkārši neticamu baudu. Protams, ir saskarsme ģimenē un ar bērniem, bet tas ir kas cits. Sieviete sevi var apliecināt arī ārpus darba - viņa laiž pasaulē bērnus. Vīrietim pašrealizācijai ir vajadzīgs darbs.
Mans darbs ir mans hobijs. Un par iespēju darīt to, ko es mīlu, man dažreiz arī maksā. (Smaida.) Ķīmija ir tāda zinātnes nozare, kurā zinātnieks daudz var izdarīt viens pats ar savu prātu un rokām, bez kolektīva palīdzības un dārgas tehnikas. Fiziķim, piemēram, ir vajadzīgs hadronu paātrinātājs, atomreaktors un līdzstrādnieku komanda. Un viņi vai nu idejai strādās, vai traucēs - viss atkarīgs no tā, vai viņš spēs iedvesmot cilvēkus. Fiziķim visam nepietiks līdzekļu, lielākā daļa ideju paliks neīstenotas, un tas viņu mocīs visu mūžu. Varbūt viņa idejas būtu radījušas apvērsumu zinātnē, bet viņš to nevarēja pierādīt.
Ķīmijā viss ir vienkārši - ja divām vielām ir savstarpēji jāreaģē, lai rastos trešā, jūs ātri veicat reakciju un redzat rezultātu. Jaunībā man patika vielas sintezēt patstāvīgi, bet man uzticēja vadīt aizvien lielākus kolektīvus, jo es ar tiem spēju tikt galā. Vispirms jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, pēc tam vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, tad grupas, laboratorijas vadītājs, institūta direktora vietnieks un institūta direktors. Vairāk iespēju īstenot savas idejas, bet vairāk arī atbildības.

Saņemot Triju Zvaigžņu ordeni no Vairas Vīķes - Freibergas rokām.

Trešais princips
Ziņkāre un vēlme būt noderīgam - tandēms, kas noved pie atklājumiem

Es sāku kā teorētiķis, bet sapratu, ka sarežģītu teorētisku problēmu risinājumi mani maz interesē - mani vienmēr vilka pie praktiskām lietām. Ja uzrakstīsi labu rakstu, kļūsi pazīstams zinātniskajās aprindās, bet vai ir vērts dzīvot tādēļ, lai tevi zinātu un pazītu profesionālajās konferencēs?
Zinātnieks ir cilvēks, kurš savu personīgo ziņkāri apmierina uz nodokļu maksātāju rēķina. Es domāju, ka varu savu ziņkāri virzīt tādā gultnē, kas būtu noderīga tiem, kuri man maksā. Cilvēkiem. Un pamazām es no lauksaimniecības ķimizācijas līdzekļu izstrādes pārgāju uz jaunu zāļu radīšanu.

Ceturtais princips
Nekaunība - otrā laime

Padomju laikos es, zinātnieks iesācējs, negaidīti nokļuvu Minhenē stažēties pie pasaules labākā organiskās ķīmijas profesora Rolfa Hjūzgena. Gluži vienkārši - es viņam biju aizrakstījis, lai gan tajos laikos tas nebija pieņemts, tā teikt, negāja nekādos rāmjos. Viņu mani darbi ieinteresēja, un viņš vērsās pie Maskavas: «Gribu Kalviņu no Rīgas redzēt pie sevis.» No padomju ierēdņiem neviens negribēja nostāties pret Rolfu Hjūzgenu. Un mani palaida pie viņa. Desmit mēnešu laikā izstrādāju materiālu desmit rakstiem, kurus publicēja pasaules labākie žurnāli. Profesors man piedāvāja palikt Vācijā.
Bet Latvijā palika mana ģimene, tolaik jau biju precējies. Un es atgriezos Rīgā. Starp citu, mani bērni joprojām dzīvo Latvijā, tāpēc savu kolēģu vidū mazliet izskatos kā tāda baltā vārna. Mana vecākā meita apprecējās ar portugāli - viņi kopā mācījās universitātē Somijā, un viņa atveda vīru uz Latviju.

Piektais princips
Nepievērs uzmanību tam, ko saka citi. Ja esi pārliecināts - rīkojies

Tā, piemēram, notika, kad divi Nobela prēmijas laureāti pasūtītājam sacīja, ka viņa pasūtījumu nav jēgas izpildīt, jo nekas nesanāks. Es biju pārliecināts par pretējo - ka izdosies, un mēs pasūtījumu pieņēmām. Radās preparāts, kas ir reģistrēts visā pasaulē un palīdz T-perifērās limfomas ārstēšanā. Tā ir reta, bet līdz nesenam laikam neizārstējama vēža forma.
Mana pārliecība balstās zināšanās. Kad ķēros pie zāļu sintēzes, atklāju, ka neko nesaprotu medicīnā, farmakoloģijā, molekulārajā bioloģijā. Es lasīju, lasīju, lasīju, visu izpētīju pats un visas pēdējās desmitgades ģenerēju idejas, kādai jābūt vielai, kas palīdzēs pret to vai citu kaiti. Četri mani preparāti jau ir aptieku plauktos. Esmu laimīgs, ka man tas ir izdevies. Dievs mani ļoti mīl.

Sestais princips
Es neticu Dievam, es zinu, ka Viņš ir, jo redzu tam apliecinājumus

Reiz mani kā jaunu un progresīvu zinātnieku uzaicināja uz žurnāla Zinātne un Tehnika apaļo galdu, kur bija ekstrasensi, lai es atmaskotu visas šīs brālības viltu un maldus. Organizatori bija iecerējuši, ka man jāsagrauj šo ļaužu apgalvojumi. Pa ceļam uz zāli satiku vīrieti, kurš piesardzīgi noraudzījās uz mani, un bija skaidri redzams, ka viņš nevēlas atrasties man blakus. Tomēr mēs kopā iekāpām liftā un kopā braucām uz 16. stāvu. Izrādījās, ka viņš ir ekstrasenss - viens no tiem, kurš man bija jāatmasko.
Ekstrasensi stāstīja, kā ar rīkstītes palīdzību var atrast ūdens avotu, kā darbojas rāmja kontūra. Es, pilns skepses, ar visu savu izskatu demonstrēju neticību viņu stāstītajam. Mans nejaušais ceļabiedrs liftā pēkšņi sacīja: «Arī jūs varat darīt to pašu. Es jums aizsūtīšu grāmatiņu, uzrakstītu jums nezināmā valodā. Ar roku pārvelciet pāri lapām, un vietām sajutīsiet siltumu, bet vietām aukstumu. Atzīmējiet šīs vietas tekstā. Bet es jums pēc tam kaut ko uzrakstīšu.» Viņš atsūtīja man grāmatu - medicīnisko tekstu apkopojumu tibetiešu valodā. Es turēju roku virs tās lapām un tiešām vietām sajutu siltumu, bet vietām aukstumu. Visu atzīmēju tekstā. Drīz saņēmu no viņa vēstuli, kurā ar 99 % precizitāti bija norādīts, kurās vietās sajutu siltumu un kurās aukstumu. Vilcinājos, tad paņēmu rāmīti. Tas griezās. Neizprotami... Un es atzinu - kaut kas tajā ir. Kas - to es nezinu. Bet ir.
Un tad mans brāļadēls guva smagu traumu. Viņš toreiz bija gadus desmit vecs, manai jaunākajai - tikpat. Zēnu ar ātrajiem aizveda uz bērnu slimnīcu. Viņa māte, visa vienās asarās, lūdza mani aizbraukt uz slimnīcu un uzzināt, kas noticis. Mana jaunākā meita nolēma braukt kopā ar mani un pa ceļam man pateica, kurā vietā brālēnam ir kaulu lūzums. Mēs, pieaugušie, neko īsti nezinājām un tāpēc viņai nevarējām pastāstīt, kas un kā. Nebija nekāda informācijas avota. Aizbraucām un uzzinājām, ka viss, ko meita teikusi, atbilst īstenībai. Zinātnieks manī saņēma mācību no visaugstākā: «Redzi, eksistē tas, ko tu nekādi nespēj izskaidrot.» Un es to sadzirdēju.
Labi, lai ekstrasensi būtu tikai šovs un grāmata - viltus triks. Bet kad jūsu bērns jums atklāj kaut ko neizskaidrojamu, jums tas jāpieņem. Par piedzīvoto pastāstīju kolēģiem. Izrādījās, ka viena mana līdzstrādnieka māti gatavoja kuņģa vēža operācijai, un viņš palūdza, vai nevaru pajautāt, kā noritēs operācija. Pastāstīju visu meitai. Viņa mana kolēģa māti nekad nebija redzējusi. Meita ilgi klusēja, un es jautāju: «Kādēļ tu klusē?» Viņa atbildēja: «Tas, kas man jāsaka, liekas dīvaini, bet viņai vēža nav. Viņai kuņģī ir akmeņi.» Nodomāju - tas nevar būt! Bet izrādījās, kā tā tiešām ir. Sievietei bija paaugstināta kuņģa skābe, viņa pastāvīgi lietoja antacīdus, tāpēc viņai kuņģī bija radušies akmeņiem līdzīgi veidojumi. Rentgens bija parādījis kuņģī kaut kādus veidojumus, ko ārsti bija uzskatījuši par audzēju.
Mana meita tagad strādā medicīnā. Viņas dotības ir atradušas savu pielietojumu. Kad tas ir vajadzīgs, viņa redz. Bet es esmu nonācis pie Dieva un esmu pie Viņa palicis.

Septītais princips
Mīlestībai un uzticībai ir nozīme

Neviena sieviete nav pelnījusi nodevību, ja viņa pati nav nodevēja. Kad dzīvo kopā ar sievieti, tad līdzīgi kā Mazajā princī tu esi atbildīgs par viņu, jo tu taču esi viņu pieradinājis. Vīrieši savā ziņā ir ļoti jūtīgi - raksta dzeju, rada gleznas. Bet sievietes ir jūtīgas citā veidā - viņas ir viegli ievainojamas, citādi uztver dažādas dzīves nianses un ikdienas sīkumus. To skaisto un labo, ko dzīvē ienes sieviete, vīrietis nespēj dot.
Esmu pateicīgs Dievam, ka manā dzīvē ir bijusi brīnišķīga sieviete, kuras tagad vairs nav šajā pasaulē, un par to, ka man bija dota iespēja iemīlēt citu un viņa mani dara laimīgu.
Pirmo reizi apprecējos jauns, divdesmit trīs gadu vecumā. Sievas vārds bija Leokādija, tas ir poļu vārds. Viņas tēvs bija polis, māte baltkrieviete, bet meita iznāca latviete. Jau sacīju, ka man viens znots ir portugālis, otram ir lietuviešu asiņu piedeva. Manuprāt, tas ir apkaunojoši - skatīties, kādas tautības kurš ir. Tam nav nozīmes, kāds tu piedzimi, bet nozīme ir tam, kāds tu izaugi un kāds kļuvi. Svarīgi ir nevis tas, kādā valodā runā, bet tas, ko tu dari ar to, ko tev devis Dievs, un kur tas tevi aizvedis.
Mēs ar Leokādiju bijām kopā trīsdesmit sešus gadus. Viņa, tāpat kā mans vecākais brālis, no dzīves aizgāja onkoloģiskas saslimšanas dēļ. Viņa ilgu laiku lietoja preparātu leokadīnu, kas tika radīts, pamatojoties uz manu izstrādni. Un pateicoties tam, par spīti savai slimībai nodzīvoja vēl astoņpadsmit gadus pusotra vai divu gadu vietā. Tagad leokadīnu vairs neražo, bet tas ir cits stāsts, par to es tagad negribu runāt.
Mēs varam apzināties savu laimi un būt pateicīgi par to. Un ar jēgu izmantot visu, kas mums dots. Neiegrimt pagātnē, neizšķiest sevi šābrīža sīkajās problēmās. Kuram no mums gan nav trūkumu, un nav jau dzīve bez grūtībām.

Astotais princips
Visu slikto labāk aizmirst

Nav jārakņājas pagātnē, tajā neko neizmainīsi. Cerēt uz nākotni ir neapdomīgi - tās var nebūt. Reālā iespēja kaut ko izdarīt ir tikai tagad, šobrīd. Manai otrajai sievai Ingrīdai ir apbrīnojama atmiņa. Viņa atceras, kādā restorāniņā mēs sēdējām pirms desmit gadiem, ko pasūtījām pusdienās un kā bija ģērbies oficiants. Pēc pirmās muzikālās frāzes var pateikt, kurš skaņdarbs tas ir, un pastāstīt, kad un kur viņa to dzirdējusi. Es to nespēju. Es paeju garām milzumam lietu un ievēroju tikai tos notikumus un detaļas, kas man vajadzīgas, lai īstenotu iecerēto. Pārējam nav nozīmes, un tas nozūd no mana redzesloka. Bet ne uz visiem laikiem.
Kad man uzdod negaidītu jautājumu, mana pirmā reakcija ir: «Es taču to nezinu!» Otrā: «Ā, nē, kaut ko tomēr zinu.» Un tad man pielec: «Principā es zinu!» Un pēc dažām sekundēm vai minūtēm es detalizēti atceros, kas un kā, lai gan tajā brīdī, kad tika vaicāts. neatcerējos neko. Tāda ir manas atmiņas īpatnība - virspusē nekā lieka.
Es ļoti daudz lasu. Un apzināti nespēju paskaidrot, kāpēc man šodien jāizlasa tieši šī grāmata vai raksts un kas un kad no izlasītā man noderēs. Bet zinu, ka noteikti noderēs. Visas uzkrātās zināšanas agrāk vai vēlāk uzrodas. Kā tas notiek un kurš manī komandē šo procesu, man nav ne jausmas. Tā strādā mūsu smadzenes.

Devītais princips
Viss ir labs savā laikā un vajadzīgajā daudzumā

Tas attiecas arī uz mildronātu. Skandālu izraisīja ne jau preparāts, bet tie, kas to lietoja ne tiem nolūkiem, kuriem tas radīts. Es sintezēju mildronātu 1976. gadā, kad ieinteresējos par Hansa Seljē stresa teoriju. Viņš runāja par pozitīvo stresu, kas tonizē, un par slikto - distresu, kas sagrauj organismu. Un es nolēmu sintezēt to vielu, kas labā stresa laikā no smadzenēm nodod tālāk komandu dažādām šūnām, liekot tām strādāt arī sliktā stresa laikā. Labā stresa laikā šīs vielas ir daudz un organisms strādā efektīvi, bet distresa laikā tās rezerves tiek izmantotas un sākas izsīkums, organisms tiek izsmelts.
Organismā nesējviela ātri sadalās, bet man izdevās izveidot to noturīgu. Tā radās mildronāts. Ja viss ir kārtībā, nekāda efekta no tā nav, kaut tonnu apēd. Ja cilvēks ir pārtrenējies, pārcietis smagu slimību, piemēram, infarktu, un organisms nevar atjaunoties pats, mildronāts palīdz.
Tas nav dopings, kas piespiež visas sistēmas strādāt līdz izsīkumam, intensīvāk, nekā daba paredzējusi, bet gan metabolisma korektors. Sportistam mildronāts nepalīdzēs sasniegt rezultātus, kas pārsniegs viņa spēju robežu, bet treniņi noritēs sekmīgāk un organisms atjaunosies ātrāk. Ja sportists ievēro pareizu ēšanas režīmu, viņam būs labāki rezultāti - vai tad viņam jāaizliedz arī ēst?
Mildronāts var izglābt sportista dzīvību. Fiziskās pārslodzes dēļ reizēm gadās, ka apstājas sirds - elektriskais impulss netiek pārvadīts pa sirds nervu šķiedrām tā, kā tas vajadzīgs, jo nepietiek nesējvielas. Un absolūti fiziski vesels hokejists mača laikā nokrīt un nomirst. Mildronāts to var novērst. Ne 100 % gadījumu, bet bieži.

Desmitais princips
Ja gribi dot labumu visai cilvēcei, aizmirsti par nacionālajām robežām

Stāsts par meldoniju atnesa mūsu institūtam atpazīstamību. Tikai labuma no mūsu slavas ir maz. Katru reizi, tikko mūs kaut kādā reitingā atzina par labāko institūtu, uzreiz samazināja valsts finansējumu. Valstī darbojas princips - nauda jādod sliktākajiem, labākie lai paši izķepurojas. Taču tā ir destruktīva politika, kas aizdzen no valsts visu labāko. Un atstāj tajā sliktāko. Labākie patiešām saņems finansējumu, bet jau no citas valsts. Kurš maksā par pētījumiem, tas saņem rezultātu. Un tā nav Latvija.

Kuplā Kalviņu saime.

Es uzskatu - ja esat radījuši zāles, kas palīdz pret vēzi vai infarktu, kāda starpība, kurš no tā saņems peļņu! Jūs esat izdarījuši labu darbu visiem. Priecājos, ka cilvēki lieto mildronātu; visā pasaulē to lieto aptuveni divi miljoni cilvēku. Mans nacionālais lepnums klusē. Es vienkārši esmu izdarījis labu darbu. Un turpinu strādāt pie jaunās paaudzes pretvēža preparāta. Ja Dievs dos, to arī veiksmīgi pabeigšu...